Romantiski dzejoļi ar gan pazīstamiem, gan mazāk zināmiem latviešu autoriem. Izsaki mīlestību ar vārdiem!
Kā pateikt “es tevi mīlu” tā, lai otrs patiesi sajūt to, ko tu jūti? Mīlestība ir viena no visgrūtāk izskaidrojamajām, bet vienlaikus visspēcīgākajām emocijām. No Senās Grieķijas dzejnieces Sapfo līdz mūsdienu latviešu autoriem – dzeja ir palīdzējusi izteikt to, ko reizēm nespēj pateikt neviens cits vārds. Šajā rakstā atradīsi skaistākos mīlas dzejoļus dažādām situācijām – kāzām, gadadienām, Valentīna dienai vai brīžiem, kad vienkārši vēlies kādam atgādināt, cik ļoti viņu mīli.
Klasiskā un modernā dzeja par mīlestību
Mīlas dzejoļi var būt romantiski, skumji, priecīgi vai pat humoristiski, taču to galvenā vērtība ir spēja iedziļināties emocijās un radīt paliekošu iespaidu. Skaisti teksti par mīlestību var izraisīt dziļas pārdomas, sildīt dvēseli vai pat palīdzēt atrast vārdus, kad paši tos neatrodam. Tālāk apskatīsim 30 romantiskus dzejoļus:
1. Atmiņu vēji
Dienas vizot un līgojot gājušas,
Tās kā buras gar krastmalu iet,
Nu kā vēji pret rietu tās stājušas,
Tikai sirds vēl - tā sapņo un dzied.
Visas vasaras, vasaras zeltītas,
It kā gaistoši mākoņi skrien,
Bet, ja dziesmai un mīlai tās velti,
Viņas staro un smaržo arvien.
Autors: L.Breikšs
2. Tava paša sirds
Ieklausies kā dzied vējš,
Jo vējam ir sava balss,
Tas ar dziesmu dzēš,
Dzēš visu kam drīz būs gals.
Sajūti tās pašas sāpes,
Jo tās vissmeldzīgāk sūrst,
Sajūti tās pašas slāpes,
Kā sirds mana gurst.
Vai tu dzirdi, kā tava paša sirds pukst?
Tā kā tava sirds pukst, tā nevienam citam nepukst.
Jo tava sirds ir neparastākā, kā nevienam citam nav.
Tava sirds ir betona gabals,
Tai vairs nav savas balss,
Tā vairs nesāp kā cita sāp.
Ļauj tai balsi savu skaļāk celt,
Un mīlestību smelt.
Autors: E.Nierliņš
3. Vai patiesība ir grēks?
Tu skaties viņā, kamēr es vēroju tevi, tavas acis kā visdziļākais okeāns, es tajās iegrimstu.
Kaut man šajā dzīvē piedzīvot tavu pieskārienu, tavu skatienu, tavus glāstus.
Tu tik maigi pret viņu, cik maigi man nepiedzīvot.
Tavs augums tik skaists, kaut es tajā varētu iegrimt un pazaudēties mirkļa iespaidā.
Autors: Emīlija Tetere
4. Dzirkstele
Tavas acis kveļ,
Tavs skatiens dzeļ,
Manus vārdus smeļ.
Kā no debesīm
Dzirkstele šķilta-
Saule pret mākoņiem,
Mēness pret zvaigznēm.
Tā mūžam spilgta,
Tā mūžam silta.
To vējiem nenodzēst.
Tā degs un degs,
Līdz visas ēnas sadegs
Un paliks dzirkstele.
Maza jauka dzirkstelīte.
Autors: Kaspars Krauklis
5. Pie pulksteņa pie Laimas
es tevi mīlu ļoti reiz satiksimies mēs
pie pulksteņa pie Laimas pie Rīgas dvēseles
tur puķu tirgū vēlā ar asmeni cērt vējš
un apgāž skārda bundžas un rozēm klēpī sēž
es tevi mīlu ļoti reiz satiksimies mēs
pie pulksteņa pie Laimas pie Rīgas dvēseles
tik kvēlas nodziest astras kā sievietes ko vairs
nedz zelta riņķis gūstīs nedz grieķa deguns kairs
jau rīt mēs roku rokā kā bultas ritēsim
pa sauli ciparnīcā un viss būs kā līdz šim
vien roku rokā šķirti jau iesim mūžs ir īss
un tv tornis kaislais slies alkas debesīs
es tevi mīlu ļoti reiz satiksimies mēs
pie pulksteņa pie Laimas pie Rīgas dvēseles
jau rīt mēs roku rokā kā bultas ritēsim
pa sauli ciparnīcā un viss būs kā līdz šim
vien roku rokā šķirti jau iesim mūžs ir īss
un tv tornis kaislais slies alkas debesīs
es tevi mīlu ļoti reiz satiksimies mēs
pie pulksteņa pie Laimas pie Rīgas dvēseles
es tevi mīlu ļoti reiz satiksimies mēs
es tevi mīlu ļoti reiz satiksimies mēs
un tas ir viss.
Autors: Jānis Peters
6. Topoša mīla
Uz pilnību mīla mums tiecas bez elpas,
Tik cēli, tik dzidri arvienu, arvien;
Bet apkārtnes smagums to nospiež ikdien –
Mūsu mīlai virs zemes nav telpas.
Tā ir gara atjaunība,
Kas visbrīvā gaisā rada,
Mūžu mīlas parādība,
Kas uz svētu laimi vada.
7. No dzejoļa krājuma “Sarkanās puķes”
Ak mīļākais, kā vari
Tu sajust skumību,
Kad mani tik bezgala
Tu dari laimīgu?
Tu, mana saule, dodi
Man spēku, dzīvību
Un nebeidzamu atver
Man gaismas avotu. –
No manām pilnām rokām
Birst pērles, dimanti,
Un aplaimot es spētu
Pat visu pasauli!
8. Man gribējās tevi ieaijāt
Man gribējās tevi ieaijāt, Kā krēslā vējš liepiņu aijā. Man lūgšanu gribējās pār tevi klāt Kā zaļsirmu vakaru maijā. Man gribētos tevi vest un vest Pa tumšzilām sapņu pļavām. Man gribētos tevi uz spārniem nest Uz debesīm – manām un tavām… Autors: Fricis Bārda
9. Sirds
Mana sirds ir kā lapa rudens galā –
Tik trausla un vāra,
Ka pieskāriens vien to miljons daļās saberž.
Mana dvēsele – daudz stiprāka.
Tā cīnās kā zāle zaļā ar sniegu
Un nepadodas, jo pavasarī izsprūk cauri.
Manī kaisle liesmo,
Tās uguns nenodziest.
Tā laužas uz āru
Un sirdi manu stiprina.
Kad saule atkal silda,
Tad trauslā lapa no jauna dzimst.
Tā uzplaukst un dzīvo
I stipra i daiļa.
Kad dvēsele stipra
Un sirds mana arī,
Tad mīlu es jo dziļi un skaisti,
Bet pasaule to nepiedod.
Autors: Rasa Švireviča
10. Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?
Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.
Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet — tās tukšas es notekās beru.
Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.
Kur tu esi, mans draugs?… Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?…
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…
Autors: Aleksandrs Čaks
11. Pavasara mīla
Tavs pieskāriens tik maigs, tas liek manam ķermenim justies trauslam,
Tavs skatiens graujošs, Tu spēj ieskatīties manā dvēselē,
Tavs skūpsts tik salds, joprojām jūtu to uz savas pieres,
Tavs ķermenis pilns siltuma un mīlestības, es tevi jūtu, tavus apskāvienus, tavu klātbūtni.
Autors: Emīlija Tetere
12. Mīlas kauss
Kad mīlas kausu tu pie lūpām liec,
tad paskaties, cik zvaigžņu viņā laistās.
Tad paraugies, vai sirds ir tava it kā zieds,
kas rasas pilns tiek lauzts? Bezgala skaistas
vai zib tur sārtas guntiņas? Ak, zini:
tās asins lāses tavas! Tikai tās
un zvaigžņu mirdza mīlu dara svētu.
Kur neasiņo sirds, trūkst gaismas mūžīgās —
svied mīlas kausu prom to — niecīgu un lētu.
Autors: Fricis Bārda
13. Es mīlu tavas acis.
Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles čiekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.
Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.
Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.
Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā čiekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.
Mazas zelta sēkliņas birst…
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.
Autors: Imants Ziedonis
14. No zieda uz ziedu
No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
Autors: Jānis Poruks
15. Es skūpstu Tavas rokas
Es skūpstu Tavas rokas –
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri –
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis –
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas –
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe –
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
Autors: Jānis Jaunsudrabiņš
16. Ziedonī
Ikkatra mana jūta
Pie Tevim vien grib traukt,
Kā ziedonī man krūtīs
Viss cenšas zaļot, plaukt.
Tur uzzied balti ziedi
Un ugunssarkani,
No kupluma un smaržas
Tie līkst kā reibuši.
Un visas manas dziesmas
Ap tiem kā bites dūc
Un, viņās nogrimdamas,
Sev saldu medu sūc.
Autors: Aspazija
17. Tev tikai jānāk man līdz…
Vedīšu Tevi caur ceriņu ziediem
Uz jasmīnu balto pumpuru taku
Rotāšu baltos ābeļu ziedos
Tavus matus cirtainos
Vedīšu tevi caur zaļāko pļavu
Uz rudzupuķu lauku zilāko
Saplūkšu klēpi vislielāko
Visskaistāko sārto magoņu
Šai vasarai cauri skaistajai
Lai tālāk ceļš mūsu ved
Līdz rudens vēlajiem vakariem
Kas tālāk lai ceļu parādīs
Vedīšu Tevi pa dimantu taku
Pār tiltiem ziedu klātajiem
Vedīšu Tevi uz savu pili
Par princesi mīļā Tu būsi man…
Autors: Kristīne Karpīte
18. Ar tevi es lasīju kastaņus
Ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trīdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass
Ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trīdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass
Bija slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās ? tu esi mans draugs
un ka es tevi mazliet mīlu
Autors: Imants Ziedonis
19. Tu dusi manā sirdī
Tu dusi manā sirdī,
kā debess jūrā dus,-
tā pieber pērlēm bez gala
vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīnos:
zib – zalgo – vizmo – mirdz…
Un jautāju. vai tiešām.-
vai tiešām
tā mana nabaga sirds?
Autors: Fricis Bārda
20. Es nesolu vienmēr aiziet pie tevis, …
Es nesolu vienmēr aiziet pie tevis,
Ik nastu tev palīdzēt nest;
Pa retam es gribētu apciemot tevi,
Pa retam tev pavardu aizdegtu es.
Bet nesolu nenest tev pelēkas dienas,
To katram sakrājies daudz, ļoti daudz.
Vienalga, vai sauc tās par nespēkas brīžiem
Vai tikai par vienmuļo ikdienu sauc..
Es apsolu vasārā asteres atnest,
Bet ziemā čiekurus- vairāk nekā,
Un aprīlī - vēstuli ķīvītes ligzdā
Tev atstāšu pelēkā atmatā.
Autors: S. Kaldupe
