Laiku pa laikam politiskajā dienaskārtībā parādās jūtīgi jautājumi, kuru risinājumi ievirzās populistiskā retorikā — piemēram, lidsabiedrības “Air Baltic” vadītāja atlaišana, algu iesaldēšana vai birokrātijas mazināšanas solījumi. Lai gan mērķi ir pamatoti, izpildījums bieži raisa jautājumus par demokrātiskās pārvaldības briedumu. Vai nebūtu lietderīgāk no populistiem aizgūt nevis vēstījumu saturu, bet gan prasmi skaidri komunicēt sabiedrībai svarīgas tēmas?
Populisms nav jauns fenomens. Vēsturiski tas veidojies kā atbilde uz sociālo un ekonomisko nevienlīdzību, īpaši brīžos, kad sabiedrības plašākie slāņi jutušies atsvešināti no varas. 19. gadsimtā Amerikas Savienotajās Valstīs tas aizsākās kā zemnieku kustība pret industriālo eliti1. 20. gadsimtā Eiropā populisms izpaudās gan radikāli labējo, gan kreiso ideoloģiju ietvaros2. Mūsdienās tas piedzīvo jaunu uzplaukumu — kā reakcija uz globalizācijas radīto spriedzi, migrāciju un uzticības zudumu tradicionālajai politiskajai pārstāvniecībai. Šo procesu uzkurina arī eiroskepticisms un identitātes politikas pieaugums.
Eiropas politiskajā kartē populistiskās partijas nostiprina pozīcijas3. Rumānijā nesenajās prezidenta vēlēšanās populisti mobilizēja vēlētājus, izmantojot sabiedrības neapmierinātību ar tradicionālo politiku un piedāvājot vienkāršotus risinājumus sarežģītām problēmām. Līdzīgas tendences vērojamas arī citviet, kur labējie spēki gūst atbalstu, akcentējot nacionālismu, pretimigrācijas noskaņojumu un tradicionālo vērtību aizstāvību. Arī ASV mainīgā politiskā nostāja arvien biežāk balansē uz populisma robežas.
Šo panākumu pamatā ir prasmīga mediju taktika — digitālo kanālu izmantošana bez klasiskajiem “filtriem”. Sociālie mediji, kur algoritmi pastiprina emocionalitāti, kļūst par centrālo populisma telpu. Arī Latvijā daži politiskie spēki mērķtiecīgi uzrunā sabiedrību ārpus institucionālās vides — caur “Facebook” tiešraidēm, “TikTok” video, “Telegram” grupām, komentāru sadaļām un forumiem, kur dominē līdzdalības ilūzija un zema atbildības latiņa. Šāda vide apgrūtina faktu pārbaudi, veicina dezinformāciju un apdraud kvalitatīvu publisko diskusiju. Tas ir izaicinājums visai politiskajai komunikācijai, kur kvalitātei būtu jāstājas pāri kvantitātei.
Populisma vilnis nav nejaušība — tas signalizē sabiedrības pieprasījumu pēc mērķtiecīgas un uz risinājumiem vērstas politikas. Vienlaikus tas uzliek pienākumu arī tradicionālajiem spēkiem pielāgot komunikācijas pieeju — papildināt kanālu tīklu un būt efektīviem vēstījumu segmentēšanā, atteikties no birokrātiskā žargona un piedāvāt skaidru rīcības ceļvedi, kas apvieno vērtības ar praktisku piepildījumu.
Populistiskajiem līderiem nereti piemīt izcila spēja nolasīt sabiedrības noskaņojumu un operatīvi reaģēt, piedāvājot šķietami tūlītējus risinājumus. Vai tas vienmēr risina problēmas pēc būtības? Diez vai. Vai šāda pieeja vienmēr balstās ētiskos principos? Arī ne vienmēr. Taču sajūta, ka sabiedrība tiek sadzirdēta un novērtēta, kļūst par spēcīgu lojalitātes katalizatoru. Tradicionālajai politikai būtu vērts mācīties no šī mehānisma, veidojot kultūru, kurā klausīšanās kļūst par pamatprincipu, jo tā var ne tikai nostiprināt demokrātiskās vērtības, bet arī mazināt sabiedrības neapmierinātību, kas bieži pārvēršas stihiskās izpausmēs.
Pieaug arī personības nozīme — sabiedrība reaģē uz līderiem vairāk nekā uz institūcijām. Šo tendenci var izmantot arī tie politiķi, kuri vēlas nostiprināt uzticību, veidojot saturiski pamatotu personisko zīmolu.
Politiskajai elitei nav jāpārņem populisma saturs vai jāspēlē uz vēlētāju uzticības kredīta. Taču ir skaidrs — lai pārvarētu plaisu starp sabiedrību un varu, esošā komunikācijas pieeja ir jāpārskata. Nepietiek tikai ar tehnisku komunikācijas pārvaldību — nepieciešama arī dziļa izpratne par to, kāpēc populistiska valoda rezonē. Tā runā vienkārši, tieši un par cilvēku ikdienu. Un tā izplatās tieši tajos digitālajos kanālos, kur veidojas sabiedriskā doma.
Šis nav tikai jautājums par uzticību. Tā ir izvēle — vai spēsim atgūt ietekmi informatīvajā telpā un nostiprināt demokrātiju, vai arī ļausim tai lēni sadrupt zem vienkāršotu lozungu smaguma. Jo jau šoruden — 2025. gada 7. jūnijā — notiks pašvaldību vēlēšanas, kurās arī Rīgas vēlētāji izvēlēsies savu politisko pārstāvniecību. Šī būs iespēja ne tikai balsot par programmu, bet arī novērtēt, kā katra partija spēj komunicēt ar sabiedrību.
Marika Ūdre
“Esmu komunikācijas profesionāle ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi un plašu darbības lauku Baltijas mērogā. Esmu praktiķe līdz kaulam, taču ikviens, kurš mani pazīst, zina – teju katrā manā rakstā atradīsiet atsauci uz akadēmisku pētījumu, pieredzes stāstu vai datiem.”
Avoti:
1 Judis, J. B. (2016). The populist explosion: How the great recession transformed American and European politics. Columbia Global Reports.
2 Mudde, C., & Rovira Kaltwasser, C. (2017). Populism: A very short introduction. Oxford University Press.
3 Borońska-Hryniewiecka, K., & Sus, M. (2024). The German Bundestag in the Conference on the Future of Europe. Routledge
